Cāļa virtuve

http://virtuve.calis.lv/noderigi/stils/ziemassvetki/

Ziemassvētki

Pūti, pūti, ziemelīti,

Ziemas svētku vakarā,

Klētī pūti miežus, rudzus,

Stallī bērus kumeliņus!

Kad druvās pabeigti ražas novākšanas darbi, kad rijās pēdējie graudi nokulti un novietoti apcirkņos, tad klāt ir svētki, kas lai daudzinātu pagājušā gada pūliņus un grūtumus, lai slavētu druvu auglību un ražu, lai sveiktu saules gaismas un siltuma atgriešanos dabā.

Pavisam savādāka ir bijusi Ziemas svētku svinēšana seno latviešu sētā kā tagad. Var teikt, pat zināma misticisma, noslēpumu pilna; tāpat noslēpumu pilnas ir tradīcijas, kas saistās ar šiem svētkiem. Daba šai laikā ir it kā pamirusi, nerāda vairs nekādas dzīvības zīmes; nekas vairs neaug. Veļu jeb Dievaiņu laiks jau ir beidzies, kaut gan dažās vietās vējus mieloja arī vēl Ziemas svētku vakarā. Tas ir laiks, kad tumsas vara sasniegusi savu augstāko pakāpi, kad nakts ir visgarākā un diena visīsākā, kad pamazām dabā atgriežas saules gaisma un dzīvība. Līdz ar saules atgriešanos izbeidzas daudzas tradīcijas, kas sevišķi veļu laikam ir piemērotas. Pasaku stāstīšana un mīklu minēšana notiek parasti tikai līdz Ziemas svētkiem un ne vēlāk, jo citādi, dienai kļūstot garākai, arī mēle izstiepjoties garāka. Ziemas svētki ir rotaļām piemērotais laiks. Šīm rotaļām senāk ir bijis kāds dziļāks, rituāls pamats, kas tagad zaudējis savu nozīmi. Ziemas svētku rotaļās parasti varam saskatīt gaismas cīņu ar tumsu, gaismas uzvaru un saules atgriešanos. Lai minam kaut pazīstamās rotaļas par sauli un mēnesi, par vilku un kazu, par ko turpmāk.

Senie Ziemas svētki ir bagāti arī ar daudz citām tradīcijām, kas tagad pa lielai daļai zudušas.

Senā latvieša sētā neredzam tradicionālās Ziemas svētku eglītes. Nav arī tur Ziemas svētku vecīša. Un ja tagad mēs Ziemas svētkus svinam kā miera un klusuma svētkus, tad senajam latvietim tie bija līksmības un prieka pilni svētki.

Bagātība un pilnība valda šais svētkos. Tāpēc arī , jo tad netrūkst raksturīgo Ziemas svētku ēdienu un dzērienu. Tāpat kā citos svētkos, arī Ziemas svētkos mūsu senči parasti izvēlējās ēdienus ar simbolisku nozīmi. No raksturīgākiem Ziemas sveiku ēdieniem minami: cūkas šņukurs. kas. laikam, simbolizē arklu zemes uzaršanai, jo arī cūka ar savu šņukuru ar zemi. Cūkas šņukuri vāra kopā ar ķukiem. ķūķam jeb kočam. kas jāēd, lai iegūtu turību, laimi. Koču pagatavošanai jeb «nogrūšanai» kalpo izcirsts, dobjš bluķis, ko sauc par piestu. Vispirms miežus ieber piestā un tad ar speciālu, šim nolūkam pagatavotu stampu tos «nogrūž» jeb atdala miežu sēnalas no graudiem. Tā kā kočas parasti vāra Ziemas svētku priekšvakarā, tad arī šo vakaru sauc par koču jeb kūku vakaru.

Ziemassvētku ēdieni

  • Ziemassvētku sestdienā esot jāēd arī saldi ēdieni. Abrenē, piemēram, visādā ziņā galdā vajadzējis būt ar cukurūdeni aplietām nevārītām grūbām. Šajā vakarā te, tāpat kā citviet Latgalē, pirms vakariņām uz galda uzlika nelielu siena klēpīti un apklāja to ar baltu galdautu, tad tikai lika uz galda maltīti. Pirms ēšanas lūdz Dievu. Pēc vakariņām saimniece ātri novāca galdu, tad visi apsēdās galdam apkārt un pēc kārtas katrs vilka vienu siena stiebru un pārsprieda, kuram nākamgad lini jāsēj, - kuram visgarākais siena stiebrs izvilkās, tam arī bija jāsēj lini.  
  • Ziemas saulgriežos galdu klāja bagātu, jo klētis bija pilnas ar rudens vākumu. Pats svarīgākais un visvairāk apdziedātais bija cūkas šņukurs, t.i., apžāvēta un vārīta cūkas galva vai galvas puse. To lika galdā veselu ar vārītu vai ceptu kāļu, rāceņu, burkānu piedevām, sautētiem vai svaigiem kāpostiem. Pasniedza arī t.s. vidzemnieku kāpostus, kas vārīti kopā ar putraimiem, sīpoliem un sagrieztu speķi vai citu gaļu. Cūkas šņukurs simbolizēja arklu, pašu galiņu deva arājam, lai labi veiktos ar aršanas darbi.
  • Ziemassvētku ēdiens bija arī koča, kūča u.tml., krāsnī sautēta miežu grūbu biezputra kopā ar sagrieztu un nedaudz apceptu speķi ar sīpoliem. Grūbas iepriekš pannā viegli apbrūnināja.
  • Galdā lika gaļas vai putraimu desas. Tās novietoja uz šķīvja līkumā tā, lai abi gali saietu kopā, tāpat kā pēc Ziemassvētkiem satiekas abi gada gali. Šais svētkos var pasniegt arī ceptu cūkas šķiņķi vai cūkgaļas šķēles ar kartupeļiem. Ļoti iecienīti svētkos bija krāsnī ar visu mizu cepti kartupeļi, kāļi, rāceņi, bietes. Vēl Ziemassvētku galdā bija vārīti zirņi, pupas, ko varēja ēst ar sauju sausus vai arī ar saceptu speķi un sīpoliem. Gatavoja arī taukšķētus zirņus - gandrīz mīkstus, vārītus zirņus notecināja sausus un uz pannas ar nelielu tauku piedevu apgrauzdēja. Visus sagatavotos zirņus un pupas vajadzēja apēst, lai nākošā gadā nebūtu jāraud.
  • Visus ēdienus centās sagatavot laikus, lai svētkos visi būtu brīvi un varētu nodoties citām svētku izdarībām. Ziemassvētkiem cepa dažādas maizes, raušus, plāceņus - visus pēc iespējas apaļus kā saule un speķa pīrāgus līkus kā pusmēness. Visus to sacepa daudz, lai pietiktu ko pacienāt daudzos ķekatniekus. Saldam ēdienam gatavoja biguzi no gabaliņos grieztas vai salauztas rupjmaizes, to pārlejot ar dzērveņu vai citu ogu atšķaidītu sulu, kas saldināta ar cukuru vai medu. Mūsdienās var kā piedevu pasniegt putu krējumu. Dzērieni bija viegls medus kvass, alus piens, paniņas. Galdā iederas arī svaigi āboli.
  • Ziemassvētku galdu apklāja ar galdautu sniega baltumā, rotāja ar skujām (priežu, egļu, kadiķu), labību kūlīšiem. Pie griestiem kāra salmu vai niedru gabaliņiem, klāt liekot sagrieztas lupatas vai papīra gabaliņus. Gatavoja arī "saulītes", kartupelī sadurot vārpas vai smilgas. Puzurus un saulītes pakāra vienā dienā, lai tie nepārtraukti grieztos kā saule debesīs. Svētku rotājums bija arī sveces.

Ziemassvētku ticējumi

  • Ziemassvētku vakarā pie vakariņām saimniece sagrieza mazos kumosiņos maizi, gaļu un plāceni un salika juku jukām uz galdiņa. Tad visu nolika zemē un piesauca suni. Visi uzmanīgi lūkojās, ko suns ēdīs pirmo, jo tas tad būs dārgs nākošā gadā. Kad suns bija paēdis, tad laida to laukā. Ja suns, izgājis, apgūlās, tad visi bija pārliecināti, ka nākošā gadā šai mājā būs kādas bēres, bet ja rēja, tad kādai no jaunajām meitām kāzas. (LTT: V.Strautiņš)
  • Kāds laiks ir priekš ziemas svētkiem, tāds ir atkal vasarā priekš Jāņiem. (LTT: P.Zeltiņa, Ogresgals.) Ja meita grib zināt, kāds būs viņu līgavainis, tad ziemassvētku priekšvakarā jāiet klēts slaucīt; tad klētī ieiet kāds tautu dēls un meitai kaut ko dāvina. Tas, kurš meitai dod dāvanu, būs meitas nākošais līgavainis, bet ja tāds klētī neieiet, tad meitai jāpaliek bez līgavaiņa. (LTT: A. Brāka, Meirāni.)
  • Ja ziemassvētku vakarā suņus labi pabaro un izdzen ārā, un ja viņi sāk riet bez iemesla, tad tanīs mājās nākošā gadā būs kāzas. (LTT: K. Corbiks, Sērene.)
  • Cūkas šņukuru dod ēst arājam, lai tam labi veiktos aršanā. Cūkas šņukurs tiek vārīts kopā ar ķūķiem jeb kočām, kas jāēd, lai iegūtu turību, laimi. Ziemassvētkos vārīja kūķus jeb zīdeni ar cūkas pusgalvu iekšā; mājas māte izdalīja mājas ļaudīm pa trauciņam, lai nākošais gads būtu derīgs un svētīgs. (LTT: M.V. 1891, 33. M. Rožukalns, Dikļi.)
  • Ziemassvētkos sienu nes istabā, liek uz galda zem segas par atmiņu tam, ka Kristus dzima sienā. (LTT: A.Zālīte, Bērzpils.)
  • Par sevišķu svētku gardumu turēja sausi novārītus zirņus un pupas. Putraimu desas un gaļas ēšana ziemassvētkos it sevišķi ir novados, kur agrāk dzīvoja lībieši, un Igaunijas robežās. Tur lauku puiši vēl priekš dažiem desmit gadiem ziemassvētkos mēdza sacensties, cik olektis putraimu desas kurš var apēst. Ļaudis ticēja, ka dūšīga ēšana svētkos veicina nākamā gada ražu. Ziemeļvidzemē dažās vietās svētkiem cepti īpaši rupjas maizes svētku kukuļi. Bieži tie cepti no pēdējā kūluma miltiem, un kukulis taisīts augsts, kaudzei līdzīgs, lai nākošā gadā būtu bagāta raža un visa būtu kaudžu kaudzēm. Šādu svētku kukuli cepa no rudzu vai karašas miltiem... Ziemassvētkos pat lopiem dots labāk ēst... Plaši pazīstama arī paraša svētkos vārīt cūkas galvu. To ēdot, arājs dabūjis šņukuriņu, lai tam pavasaros labi veiktos aršana. Acis dotas kaķim, lai tas labāki redzētu peles... Senāk latvieši atstājuši galdus visu nakti ar ēdieniem un alu apkrautus, lai pie tiem varētu mieloties veļu valstī aizgājušie. (LTT: Āronu Matīss, Latvis, 1929, 25. XII.)

 Izmantotā literatūra:

  • LTdz - Latviešu tautas dziesmas IV sēj. R., 1982.
  • LTT - Šmits P. Latviešu tautas ticējumi. R., 1940-1941.
  • Līdeks O. Latviešu svētki. R., 1940.
  • Olupe E. Latviešu gadskārtu ieražas. R., 1992.

Komentāri

ercite:
15.11.09 19:22:44

man patika

Mans komentārs:




 

Noderīgas adreses

Viss saraksts »

Copyright © 2001–2010 SIA "CĀLIS"

Ievietotās informācijas (vai to daļu) kopēšana vai izplatīšana bez www.calis.lv administrācijas rakstiskas atļaujas ir stingri aizliegta.
Rakstiet administrācijai | Reklāma | Noteikumi | Saistību atruna

Facebook Twitter RSS